Gandrīz katrā dzīvoklī Rīgā, Tallinā un Viļņā uz palodzes stāv alveja, un gandrīz neviens to nelaista. Tā stāv pārāk mazā podā, liecas pret stiklu, nedēļām ilgi aizmirsta, un nenomirst. Kāds apdedzina pirkstu pie pannas, nolauž lapas galu, un no tās iztek dzidra, vēsa želeja — vairāk ūdens, nekā augs saņēmis visa mēneša laikā. Tad podu noliek atpakaļ un nosauc to par kaktusu.

Tas nav kaktuss. Tas ir kaut kas dīvaināks un — ikvienam, kurš šo želeju dzer, — kaut kas interesantāks: lilijas tāls radinieks, kas iemācījies glabāt ūdeni tuksnesī un ko cilvēki pa saviem tirdzniecības ceļiem nes līdzi jau vismaz divus tūkstošus gadu tieši tā dēļ, ko tas glabā. Šis ir stāsts par to, kas patiesībā ir šajā lapā — par ūdeni, par cukuru ķēdi, par rūgto slāni, ko mēs noņemam, — un par to, ko pētījumi atklāja, kad cilvēki to dzēra.

Sukulents, nevis kaktuss

Botāniķi šo jautājumu izšķīra jau sen. Pašreizējā ziedaugu klasifikācijā ģints Aloe pieder dzimtai Asphodelaceae un rindai Asparagales — tai pašai rindai, kurā ir sparģeļi un sīpoli [1]. Kaktusi pieder pavisam citam zaram, Caryophyllales, kur to tuvākie radinieki uz pusdienu galda ir bietes un spināti. Alveja un kaktuss izskatās līdzīgi tā paša iemesla dēļ, kāpēc delfīns izskatās pēc haizivs: viena un tā pati problēma, atrisināta divreiz. Problēma ir sausums.

Ir vairāk nekā 500 Aloe sugu, kas izplatītas Āfrikā, Arābijas pussalā, Madagaskarā un Indijas okeāna rietumu daļas salās [2] [3]. Tā, kas stāv uz palodzes, Aloe vera, ir ziemeļu izņēmums: kad Olvenas Greisas vadītā komanda 2015. gadā rekonstruēja ģints ciltskoku, tās izcelsme aizveda uz Arābijas pussalu — pašu ziemeļu malu visā ģints areālā [2]. Tas pats pētījums jautāja, kāpēc no 500 radiniekiem tieši šis iekaroja pasauli. Daļa atbildes ir lapā: no 81 alvejas sugas ar dokumentētu ārstniecisku lietojumu 98 procentiem ir biezas, sulīgas lapas, un liela ūdeni krājoša lapa ir pats labākais rādītājs tam, vai suga vispār jebkad ir izmantota. Otra daļa ir ģeogrāfija. Aloe vera auga netālu no lielajiem vēsturiskajiem tirdzniecības ceļiem un agri nonāca kultūrā, un tieši tas, autori secina, nevis kāda īpaša ķīmija, ir iemesls, kāpēc tieši šī alveja ir katrā veikalā [2].

Ko lapa sevī glabā

Sukulents ir augs, kas sausumu atrisinājis ar krājumiem, un Aloe vera to atrisina divos veidos vienlaikus. Pirmais ir laika triks. Vairums augu dienā atver savu lapu poras, lai uzņemtu oglekļa dioksīdu, un, kamēr spīd saule, caur tām zaudē ūdeni. Alveja dara pretējo. Tā izmanto fotosintēzes veidu, ko sauc par biezlapju skābju metabolismu jeb CAM, kurā poras atveras naktī, kad gaiss ir vēss un mitrs, un dienas karstumā paliek aizvērtas [4]. Tumsā savāktais oglekļa dioksīds tiek uzkrāts skābes veidā un iztērēts gaismā. Sausumā augs vienkārši tur poras ciet ilgāk, un pat smaga ūdens trūkuma apstākļos tas naktī tās joprojām atver [4].

Otrais risinājums ir tas, ko mēs dzeram. Lapas iekšienē, zem zaļās mizas, šūnas ir milzīgas un gandrīz pilnībā sastāv no vakuolas — tie ir audi, ko botāniķi sauc par hidrenhīmu, tas ir, ūdens audiem [4]. Tā arī ir želeja. Kad augu analizē, lapas iekšējā daļā uz katriem 100 gramiem iznāk 98 ± 1 grami ūdens, bet dzidrajās gļotās — ap 99.5 procentiem [5] [6]. Viss, kas alveju padara par alveju, mīt atlikušajos vienā līdz divos procentos, un tāpēc gandrīz katrs iespaidīgi skanošais skaitlis par šo augu — tik un tik procentu polisaharīdu, tik un tik procentu šķiedrvielu — izrādās mērīts kaltētā materiālā un klusām reizināts ar simtu. Godīgais skaitlis ir mazs. Lapa ir rezervuārs, un tas, ko tā tur šķīdumā, ir pieticīgs daudzums kaut kā konkrēta.

Ir vērts zināt arī to, kā tur nav. Līdz šim detalizētākajā svaiga auga analīzē, kas publicēta 2019. gadā, ne iekšējā želejā, ne gļotās netika atrasts nosakāms C vitamīna daudzums; tas nedaudzais, ko lapa saražo, atrodas zaļajā mizā [6]. Alveja nav vitamīnu avots. Tas nekad nav bijis iemesls, kāpēc kāds to dzēra.

Izceltais produkts

Hello Aloe – bioloģiska alvejas sula 1 L

Bioloģiska alvejas iekšējās lapas želeja (99.7%) ar kripatiņu citronskābes un bez nekā cita — lapas rezervuārs, tik tuvu augam uz palodzes, cik vien mēs to spējam iepildīt pudelē.

Iegādāties →

Divi materiāli vienā lapā

Pārgrieziet alvejas lapu šķērsām, un jūs redzēsiet trīs slāņus: sīksto zaļo mizu; tūlīt aiz tās — vadaudu kūlīšu gredzenu; un dzidro iekšējo parenhīmu, fileju [5]. No šūnām blakus šiem kūlīšiem sūcas rūgta dzeltena sula. Tai ar želeju nav nekāda sakara. Želeja ir ūdens un cukuru ķēdes; dzeltenā sula ir antrahinonu koncentrāts — pirmām kārtām aloīns — un tā ir caurejas līdzeklis, un tieši tāpēc tā bija pirmā auga daļa, ar ko cilvēki sāka tirgoties [5] [7].

Dioscorides, grieķu armijas ārsts, kura De materia medica vairāk nekā tūkstoš gadu bija Eiropas farmācijas pamatteksts, alveju apraksta III grāmatā. Lapa, viņš raksta, ir bieza un atliecas atpakaļ kā jūras sīpolam; augs aug galvenokārt Indijā, no kurienes tā sulu eksportē, un arī Arābijā; sula ir divu šķiru; un tā ir savelkoša, žāvējoša un attīra zarnas [7]. Šī sula bija izžāvētā rūgtā sula — zāles, ko viduslaikos sauca par „aloes” — un tā joprojām ir vesela nozare arī šodien. Dienvidāfrikā Aloe ferox sulu ievāc savvaļā eksportam, tāpat kā Aloe secundiflora sulu Kenijā; želejas nozare turpretī strādā ar Aloe vera plantācijām Meksikā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Dienvidamerikā [3]. Divi produkti, divi tirgi, divas dažādas vienas lapas daļas. Vēl 1999. gadā pārskatu autori sūdzējās, ka literatūrā tās nemitīgi jauc [8].

Dzērienam šī atšķirība ir viss, un tieši tāpēc alvejas apstrāde sākas ar nazi. Želeju izfilē no lapas, bet mizu un rūgto slāni izmet. Skaitļi parāda, kāpēc. Kad ASV Nacionālā toksikoloģijas programma analizēja neatkrāsotu veselas lapas ekstraktu, tajā bija 14.1 līdz 15.9 miligrami aloīna A gramā; tā paša materiāla atkrāsotajā versijā — 0.06 līdz 0.2, aptuveni simt reižu mazāk [9]. Pašas alvejas nozares sertifikācijas standarts dzeramam produktam ir vēl stingrāks: ne vairāk kā 10 aloīna daļas uz miljonu [10]. Īsta alvejas sula ir lapas iekšpuse, un tikai iekšpuse. Neviens negrib Dioscorides aprakstīto caurejas līdzekli brokastu glāzē.

Acemanāns: cukuru ķēde ar trauslu apvalku

Kas tad ir tajos vienā vai divos procentos, kas nav ūdens? Alvejas želejas raksturīgā molekula ir acemanāns, gara mannozes cukuru ķēde, kurā tie savienoti cits aiz cita — 84.9 procenti mannozes ar nedaudz glikozes un galaktozes — un vidēji ietērpta aptuveni vienā acetilgrupā uz katru cukura vienību [11]. Šīs acetilgrupas ir svaiga auga paraksts. Tās ir arī trauslā daļa. Svaigā želejā izmērīti 107 līdz 139 miligrami acemanāna uz gramu sausnas [12], un tas, cik daudz no tā nonāk pudelē un kādā stāvoklī, gandrīz pilnībā ir atkarīgs no tā, kas ar to tiek darīts ceļā no lauka līdz glāzei.

Pētījumi šeit ir neparasti skaidri, un tie ir pētījumi par apstrādi, nevis par veselību. Pētījumā par četrām rūpnieciskām žāvēšanas metodēm — izsmidzināšanas žāvēšanu, liofilizāciju un divām citām — katra no tām samazināja acemanāna iznākumu par aptuveni 40 procentiem un norāva no mannozes ķēdes vairāk nekā 60 procentus acetilgrupu [13]. Sausais karstums to pašu dara lēnāk: pēc 15 līdz 20 stundām 60, 80 un 100 °C temperatūrā želeja bija saglabājusi 86, 53.5 un 39.3 procentus savas acetilācijas, bet līdzās testēts komerciāli ražots iekšējās lapas produkts bija saglabājis 34.9 procentus [14]. Pasterizācija 65 līdz 85 °C temperatūrā noņem acetilgrupas un nocērt galaktozes sānu ķēdes [12]. Molekula, kas atstāj lapu, ne vienmēr ir tā pati molekula, kas nonāk pie jums.

2023. gadā spāņu pētnieku grupa nopirka veikala plauktā piecpadsmit alvejas dzērienus un tos izmērīja [15]. No astoņiem, kas bija marķēti kā vairāk nekā 99 procentu alveja, tikai trīs saturēja vairāk nekā 160 miligramus acemanāna uz 100 gramiem, bet četri — mazāk nekā 35. Visi septiņi aromatizētie dzērieni, kas gatavoti ar 30 līdz 77 procentiem alvejas, bija zem 30 miligramiem un vairumā gadījumu acetilgrupas bija zaudējuši pilnībā; visā paraugu kopā visiem, izņemot vienu, bija palicis mazāk nekā 35 procenti acetilācijas [15]. Etiķete teica: alveja. Ķīmija daudzos gadījumos teica: ūdens ar atmiņām par alveju. Tieši tāpēc mums tik ļoti rūp, cik maz mēs ar sulu darām — par karstumu un to, ko tas maksā, mēs rakstījām rakstā Auksti spiesta sula pret dziļi pasterizētu — un tāpēc tieši alvejas gadījumā pirmais jautājums, ko uzdot jebkurai pudelei, ir nevis tas, ko tā sola, bet cik tālu tā ir attālinājusies no lapas.

Ko atklāja pētījumi: zarnas

Alveju vēdera labad dzer tikpat ilgi, cik to vispār dzer, un tieši zarnu pētījumos mūsdienu zinātne ir lietojusi to, kas visvairāk līdzinās sulai. 2018. gadā korejiešu komanda apkopoja trīs randomizētus, placebo kontrolētus alvejas pētījumus kairinātu zarnu sindroma ārstēšanā — kopā 151 cilvēks. Simptomu rādītāji ar alveju uzlabojās par 0.41 standartnovirzēm vairāk nekā ar placebo (95% ticamības intervāls no 0.07 līdz 0.75), atbildes reakcijas iespēja bija 1.69 reizes lielāka (no 1.05 līdz 2.73), trīs pētījumi savā starpā saskanēja, un neviena nevēlama blakusparādība netika attiecināta uz alveju [16]. Tas ir reāls, kaut arī pieticīgs apkopotais efekts slimībā, ko medicīnai, kā labi zināms, ir grūti ietekmēt.

Pētījumi, kas slēpjas aiz apkopotā skaitļa, ir pelnījuši, lai tos lasītu katru atsevišķi. Britu pētījumā 58 cilvēki mēnesi četras reizes dienā dzēra 50 ml alvejas želejas dzēriena; atbildes reakcija bija 35 procentiem ar alveju un 22 procentiem ar placebo, un šī atšķirība kopumā nesasniedza statistisko nozīmīgumu, ar tendenci uz ieguvumu tiem, kuru galvenais simptoms bija caureja [17]. Spēcīgākais atsevišķais rezultāts nāk no pavisam citas slimības. 2004. gadā 44 ambulatorie pacienti ar vieglu līdz vidēji aktīvu čūlaino kolītu četras nedēļas divreiz dienā dzēra 100 ml iekšējās lapas alvejas želejas vai placebo. Ar alveju 30 procenti sasniedza remisiju un vēl 37 procentiem stāvoklis uzlabojās — klīniska atbildes reakcija 47 procentiem pret 14 procentiem ar placebo; atšķirība atbildes reakcijā bija statistiski nozīmīga, atšķirība remisijā pati par sevi — ne, un zarnu gļotāda endoskopā abās grupās izskatījās vienādi [18]. Autori ieguvumu nosauca par iespējamu un pieticīgu un aicināja veikt lielāku pētījumu. Divdesmit gadus vēlāk neviens to nav veicis — un tas vairāk pasaka par to, kas finansē pētījumus par augu, kuru neviens nevar patentēt, nekā par pašu augu. Par zarnu pašu nakts maiņu mēs rakstījām rakstā Miegs un otrās smadzenes; alveja ir viena no senākajām lietām, ko cilvēki tajās lējuši, lai uzturētu mieru.

Izceltais produkts

Fire Bloom – bioloģiska alvejas, ingvera un kurkumas sula 3 L

Bioloģiska alvejas sula (92%), sasildīta ar bioloģisku ingveru (5%) un kurkumu (3%), bez pievienota cukura — vēsais lapas rezervuārs, kurā iemaisītas divas saknes no virtuves.

Iegādāties →

Ko atklāja pētījumi: cukura līmenis asinīs

Otrs cilvēku pētījumu kopums par iekšķīgi lietotu alveju attiecas uz cukura līmeni asinīs, un te pārsteidz tas, cik daudz neatkarīgu analīžu rāda vienā virzienā. 2016. gadā vien tika publicētas trīs atsevišķas metaanalīzes. Viena apkopoja deviņus pētījumus ar 283 cilvēkiem un konstatēja, ka glikozes līmenis tukšā dūšā ar alveju ir par 46.6 mg/dL zemāks, bet piecos no šiem pētījumiem ar 89 cilvēkiem HbA1c — trīs mēnešu vidējais rādītājs — par 1.05 procentpunktiem zemāks [19]. Otra, stingrāka piecu randomizētu pētījumu analīze ar 415 cilvēkiem ar prediabētu vai agrīnu, neārstētu diabētu konstatēja glikozes līmeni tukšā dūšā par 30.05 mg/dL zemāku un HbA1c par 0.41 punktiem zemāku, turklāt HbA1c rezultātā pētījumi savā starpā pilnībā saskanēja [20]. Trešā, no Taizemes, konstatēja HbA1c par 0.99 punktiem zemāku piecos pētījumos, kas to mērīja, ar 235 cilvēkiem [21].

Kad 2021. gadā pārskats žurnālā Frontiers in Pharmacology salika blakus metaanalīzes par astoņpadsmit ārstniecības augiem, alvejas želejai bija lielākā ietekme uz HbA1c no visiem — 0.99 procentpunkti, apsteidzot psilliju un sierāboliņu [22]. Autori pievieno atrunu, kas šim skaitlim pienākas: daži no pamatā esošajiem pētījumiem ilga mazāk nekā astoņas nedēļas — par īsu, lai pilnībā redzētu ietekmi uz trīs mēnešu vidējo rādītāju, — un viņi aicina veikt vismaz 3 mēnešus ilgus pētījumus [22]. Vēl divas godīgas piezīmes. Pirmā analīze atrada pazīmes, ka literatūrā varētu trūkt mazu negatīvu pētījumu [19]; un lielākajā daļā šo pētījumu izmantoja alvejas kapsulas vai kaltētas želejas pulveri, nevis dzērienu [20]. Virziens ir vienāds visās analīzēs, ko mēs spējām atrast; efekta lielums un tas, vai glāze sulas to nodrošina, ir atklāts jautājums. Ja pēcpusdienas kritums ir tieši jūsu problēma, tā mehānika aprakstīta rakstā Kritums pulksten trijos.

Divi tūkstoši gadu ar vienu un to pašu augu

Atkāpieties soli no pētījumiem, un ilgākā vēsture ir ievērojama pati par sevi. Dioscorides savu šķirkli uzrakstīja pirmajā gadsimtā [7]. Dzīvu Aloe vera veda pa Sarkanās jūras un Indijas okeāna ceļiem, pirms vēl bija Eiropa, uz kuru to vest, un, kad ģints vēsturi beidzot rekonstruēja ar DNS, tās vieta uz šiem ceļiem — nevis tās ķīmija — izrādījās labākais skaidrojums tās slavai [2]. Šodien ikviena alveju suga pasaulē ir aizsargāta ar CITES konvenciju par tirdzniecību ar apdraudētiem augiem, ar vienu izņēmumu: Aloe vera, kas kultivēta tik ilgi un tik plaši, ka patiesībā vairs nemaz nav savvaļas augs [3].

Klīniskā vēsture ir jaunāka un lēnāka. Kad divi Eksetera pētnieki 1999. gadā sistemātiski pārskatīja katru kontrolētu alvejas pētījumu, viņi pierādījumus atzina par daudzsološiem un trūcīgiem [23]. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk tie joprojām ir trūcīgi un joprojām daudzsološi — sauja mazu pētījumu par zarnām, metaanalīžu kopa par cukura līmeni asinīs un augs, kas pārdzīvojis katru impēriju, kura ar to tirgojusies. Mums tā šķiet godīga pozīcija, no kuras dzert. Nevis brīnums; rezervuārs ar garu atmiņu un īsu sarakstu ar to, ko tas pierādāmi dara.

Ko darīt šonedēļ

1. Vispirms lasiet etiķeti, tikai tad solījumus. Alvejas gadījumā alvejas procents un aromatizētāju trūkums pasaka vairāk nekā jebkurš solījums uz iepakojuma priekšpuses. 2023. gada veikalu plauktu pētījums atklāja, ka aromatizētajos dzērienos no auga raksturīgās molekulas gandrīz nekas nebija palicis [15].
2. Dzeriet to aukstu un drīz pēc pudeles atvēršanas. Acetilgrupas, kas iezīmē svaigu želeju, zūd karstumā un ar laiku [13] [14]. Glabājiet to ledusskapī un izturieties pret atvērtu pudeli kā pret nogrieztu lapu.
3. Lai tā ir maza ikdienas glāze, nevis zāles. Zarnu pētījumos lietoja 100 līdz 200 ml dienā četras nedēļas [17] [18]. Rīta glāze Hello Aloe, tīra vai ar ūdeni, ir godīgs šī ieraduma mērs.
4. Lieciet to pie tā, kas jums jau darbojas. Alveja ar ingveru un kurkumu ir klasiska virtuves kombinācija; Fire Bloom to ieliek vienā kastē, bet Komplekts gremošanas sistēmas līdzsvaram litram alvejas pievieno pudeli spiestas ingvera sulas un burciņu ogu medus.
5. Paturiet augu uz palodzes. Tā ir tā pati suga, kas pudelē, un labākais atgādinājums plauktā par to, kam želeja ir domāta: lapa, kas glabā ūdeni sausā istabā.

Alveja īsumā

Alveja ir sukulents no sparģeļu rindas, nevis kaktuss; tās iekšējā želeja ir aptuveni 98–99% ūdens, un tās raksturīgā molekula ir acemanāns — mannozes ķēde, kuras acetilgrupas iznīcina žāvēšana un karstums. Trīs apkopoti pētījumi ar 151 cilvēku atklāja pieticīgu ieguvumu kairinātu zarnu sindroma gadījumā, un vairākas metaanalīzes ziņo par zemāku glikozes līmeni tukšā dūšā un HbA1c, galvenokārt ar kapsulām.

Viens brīdinājums: iekšķīgi lietot alveju nav ieteicams grūtniecības un zīdīšanas laikā, kā arī ikvienam ar neizskaidrotām sāpēm vēderā.

Atpakaļ pie palodzes

Aizejiet un apskatiet augu, ko esat atstājuši novārtā. Pagrieziet podu. Ievērojiet, kā lapas loga karstumā kļuvušas biezākas un kā augs pacietīgi noliecies pret to vienīgo, kā tam trūka. Tas nav kaktuss, un tam nav vajadzīgs, lai jūs to saprastu; tas glabā ūdeni sausās vietās kopš laikiem, kad vēl nebija cilvēku, kas aizmirstu to laistīt. Viss, ko mēs ar alveju esam centušies darīt — filēšana, aukstums, īsais ceļš no lauka līdz pudelei — ir viena vienīga ambīcija: nodot jums šīs lapas rezervuāru, pa ceļam zaudējot tik maz, cik vien spējam. Nolauziet šovakar vienu lapas galu. Želeja ir visa jēga. Tā tas bijis vienmēr.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai alveja ir kaktuss?

Nē. Alveja pieder dzimtai Asphodelaceae un rindai Asparagales, līdzās sparģeļiem un sīpoliem; kaktusi ir rindā Caryophyllales un radniecīgi bietēm un spinātiem [1]. Abi izskatās līdzīgi, jo abi glabā ūdeni biezos audos, lai pārdzīvotu sausumu — viena un tā pati problēma, atrisināta neatkarīgi.

Kas patiesībā ir alvejas želejā?

Galvenokārt ūdens: 98 ± 1 g uz katriem 100 g [6]. Atlikušajā vienā līdz divos procentos dominē acemanāns — mannozes cukuru ķēde ar acetilgrupām — kopā ar nelielu daudzumu citu cukuru un minerālvielu [11]. Līdz šim detalizētākajā analīzē iekšējā želejā C vitamīns netika konstatēts [6].

Vai alvejas sula palīdz zarnām?

Pierādījumi ir pieticīgi, bet saskanīgi. Trīs randomizēti pētījumi, kas apkopoti 2018. gadā, ar 151 cilvēku, atklāja, ka kairinātu zarnu simptomi ar alveju uzlabojās vairāk nekā ar placebo, ar 1.69 reizes augstāku atbildes reakcijas biežumu [16]. Čūlainā kolīta gadījumā četru nedēļu pētījumā ar 100 ml divreiz dienā klīniska atbildes reakcija bija 47 procentiem ar alveju pret 14 procentiem ar placebo [18].

Kāpēc lapas dzelteno daļu noņem?

Dzeltenā sula zem mizas ir antrahinonu, piemēram, aloīna, koncentrāts — caurejas līdzeklis, kas bija pirmais produkts, ko no šī auga tirgoja [5] [7]. Neatkrāsotā veselas lapas ekstraktā izmērīti 14.1–15.9 mg aloīna A uz gramu, aptuveni simt reižu vairāk nekā atkrāsotā [9]; dzeramo alveju gatavo no izfilētas iekšējās želejas, un to sertificē ar ne vairāk kā 10 ppm aloīna [10].

Atsauces

1. The Angiosperm Phylogeny Group (Chase MW, Christenhusz MJM, Fay MF, et al.). An update of the Angiosperm Phylogeny Group classification for the orders and families of flowering plants: APG IV. Botanical Journal of the Linnean Society. 2016;181(1):1–20. doi:10.1111/boj.12385
2. Grace OM, Buerki S, Symonds MRE, et al. Evolutionary history and leaf succulence as explanations for medicinal use in aloes and the global popularity of Aloe vera. BMC Evolutionary Biology. 2015;15:29. doi:10.1186/s12862-015-0291-7
3. Grace OM. Current perspectives on the economic botany of the genus Aloe L. (Xanthorrhoeaceae). South African Journal of Botany. 2011;77(4):980–987. doi:10.1016/j.sajb.2011.07.002
4. Silva H, Sagardia S, Ortiz M, et al. Relationships between leaf anatomy, morphology, and water use efficiency in Aloe vera (L) Burm f. as a function of water availability. Revista Chilena de Historia Natural. 2014;87:13. doi:10.1186/s40693-014-0013-3
5. Hamman JH. Composition and applications of Aloe vera leaf gel. Molecules. 2008;13(8):1599–1616. doi:10.3390/molecules13081599
6. Añibarro-Ortega M, Pinela J, Barros L, et al. Compositional features and bioactive properties of Aloe vera leaf (fillet, mucilage, and rind) and flower. Antioxidants. 2019;8(10):444. doi:10.3390/antiox8100444
7. Dioscorides. De materia medica, Book III, chapter 22 (aloe). Translated by Beck LY. Pedanius Dioscorides of Anazarbus: De materia medica. Hildesheim: Olms-Weidmann; 2005.
8. Reynolds T, Dweck AC. Aloe vera leaf gel: a review update. Journal of Ethnopharmacology. 1999;68(1–3):3–37. doi:10.1016/S0378-8741(99)00085-9
9. National Toxicology Program. Toxicology and carcinogenesis studies of a nondecolorized whole leaf extract of Aloe barbadensis Miller (Aloe vera) in F344/N rats and B6C3F1 mice (drinking water study). NTP Technical Report Series. 2013;(577).
10. International Aloe Science Council. Processing methods for Aloe vera leaf: position statement on decolorization. 31 May 2016.
11. Qian W, Wang H, Shan D, et al. Extraction, purification, structural characteristics, biological activities and pharmacological applications of acemannan, a polysaccharide from Aloe vera: a review. Molecules. 2019;24(8):1554. doi:10.3390/molecules24081554
12. Rodríguez-González VM, Femenia A, González-Laredo RF, et al. Effects of pasteurization on bioactive polysaccharide acemannan and cell wall polymers from Aloe barbadensis Miller. Carbohydrate Polymers. 2011;86(4):1675–1683. doi:10.1016/j.carbpol.2011.06.084
13. Minjares-Fuentes R, Rodríguez-González VM, González-Laredo RF, Eim V, González-Centeno MR, Femenia A. Effect of different drying procedures on the bioactive polysaccharide acemannan from Aloe vera (Aloe barbadensis Miller). Carbohydrate Polymers. 2017;168:327–336. doi:10.1016/j.carbpol.2017.03.087
14. López Z, Femenia A, Núñez-Jinez G, et al. Dry but not humid thermal processing of Aloe vera gel promotes cytotoxicity on human intestinal cells HT-29. Foods. 2022;11(5):745. doi:10.3390/foods11050745
15. Comas-Serra F, Estrada P, Minjares-Fuentes R, Femenia A. Evaluation of acemannan in different commercial beverages containing Aloe vera gel. Gels. 2023;9(7):552. doi:10.3390/gels9070552
16. Hong SW, Chun J, Park S, Lee HJ, Im JP, Kim JS. Aloe vera is effective and safe in short-term treatment of irritable bowel syndrome: a systematic review and meta-analysis. Journal of Neurogastroenterology and Motility. 2018;24(4):528–535. doi:10.5056/jnm18077
17. Davis K, Philpott S, Kumar D, Mendall M. Randomised double-blind placebo-controlled trial of aloe vera for irritable bowel syndrome. International Journal of Clinical Practice. 2006;60(9):1080–1086. doi:10.1111/j.1742-1241.2006.00980.x
18. Langmead L, Feakins RM, Goldthorpe S, et al. Randomized, double-blind, placebo-controlled trial of oral aloe vera gel for active ulcerative colitis. Alimentary Pharmacology & Therapeutics. 2004;19(7):739–747. doi:10.1111/j.1365-2036.2004.01902.x
19. Dick WR, Fletcher EA, Shah SA. Reduction of fasting blood glucose and hemoglobin A1c using oral aloe vera: a meta-analysis. Journal of Alternative and Complementary Medicine. 2016;22(6):450–457. doi:10.1089/acm.2015.0122
20. Zhang Y, Liu W, Liu D, Zhao T, Tian H. Efficacy of aloe vera supplementation on prediabetes and early non-treated diabetic patients: a systematic review and meta-analysis of randomized controlled trials. Nutrients. 2016;8(7):388. doi:10.3390/nu8070388
21. Suksomboon N, Poolsup N, Punthanitisarn S. Effect of Aloe vera on glycaemic control in prediabetes and type 2 diabetes: a systematic review and meta-analysis. Journal of Clinical Pharmacy and Therapeutics. 2016;41(2):180–188. doi:10.1111/jcpt.12382
22. Willcox ML, Elugbaju C, Al-Anbaki M, Lown M, Graz B. Effectiveness of medicinal plants for glycaemic control in type 2 diabetes: an overview of meta-analyses of clinical trials. Frontiers in Pharmacology. 2021;12:777561. doi:10.3389/fphar.2021.777561
23. Vogler BK, Ernst E. Aloe vera: a systematic review of its clinical effectiveness. British Journal of General Practice. 1999;49(447):823–828.

Šis raksts ir izglītojošs un nav medicīnisks padoms. Ja jums ir diagnosticēta slimība, esat grūtniece vai regulāri lietojat zāles, pirms uztura maiņas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.